Jaunumi manā personiskajā dzīvē (update 3)

Pavisam sen neesmu rakstījusi neko par notikumiem savā personiskajā dzīvē, to, kam principā šis blogs bija iecerēts. Apkopojot visu trīs vārdos – man iet labāk! Tā, lūk :) Protams, ir bijuši nelieli kritumi, „bedres”, bet kopumā līkne tiecas augšup. Par saviem lielākajiem sasniegumiem uzskatu to, ka esmu atsākusi tikties ar pretējā dzimuma pārstāvjiem ( :) :) :) ), vairākas reizes viena pati devusies uz veikalu (ar katru reizi tas bija aizvien mazāk un mazāk satraucoši) un apmeklējusi dažādus kultūras un izklaides pasākumus. Šie sasniegumiņi arī rada garīgo pacēlumu un sajūtu, ka viss galu galā būs labi. Es cenšos pie panākumiem neapstāties, un doties tālāk uz nākamo vēl „apreibusi” no iepriekšējā.Vēl - esmu iemācījusies, ka cilvēkiem ir jāstāsta par sevi, savām sajūtām (ar mēra izjūtu, protams), jo tikai tādā veidā būs iespējams labi justies viņu kompānijā. Nav vērts neko slēpt, vai vēl trakāk - kaunēties.

No zālēm es šobrīd lietoju tikai AD Seroxat (1 tablete) un pēc izjūtas – Xanax, vajadzības brīžos. Cenšos sakārtot dzīvi tā, lai arī dienās, kuras pavadu mājās, būtu izdarījusi vismaz vienu produktīvu lietu. Piemēram, izmazgājusi grīdu (fizisks treniņš), pastrādājusi ar papīriem (lai smadzenes neatrofējas :) ) vai vismaz apvienojusi patīkamo ar lietderīgo – palasījusi kādu vērtīgu grāmatu. Lai viss laiks nav pavadīts truli blenžot datora vai televizora ekrānā, jo tā ir visvieglāk aizmirsties.

Turpinu apmeklēt terapeiti. Pēdējais viņas citāts, kas man patika ir „nekad vairs nebūs tik traki, kā bija iepriekš”, tā, starp citu, ir teikuši arī citi ārsti. Tas nozīmē to, ka ar visu šo medikamentozo/terapeitisko pieredzi atgriezties sākuma posmā ir neiespējami. Es tam pamazām sāku ticēt.

Drīz būs vasara un tad būs pavisam labi! :)

 

Kā jums iet?

Vēstule

Mana draudzene padalījās ar savu stāstu par to, kā AD ievērojami uzlaboja viņas dzīves kvalitāti - kā iedrošinājumu tiem, kas paļaujas uz stereotipiem. Labprāt gaidīšu arī jūsu stāstus, atklāsmes un padomus citiem.

Mans izaugsmes ceļš

Sākšu ar to, kāpēc esmu nolēmusi dalīties savā stāstā. Ne jau tāpēc, lai kādu nosodītu, mācītu dzīvot, vai pateiktu priekšā kā rīkoties. Gluži otrādi- lai liktu padomāt par daudzajiem aizspriedumiem, par informācijas trūkumu un atrastu savu izaugsmes ceļu. Ne visiem tas ir tik vienkārši- tik vienkārši atbrīvoties no trauksmes. Un man nebija, iespējams, tāpēc, ka sekoju daudziem aizspriedumiem.

Mana trauksme sāka parādīties 2013.gada vasaras nogalē. Tā bija īslaicīga, vāja un pilnīgi netraucējoša. Tā kā biju kaut ko dzirdējusi par veģetatīvo distoniju (VD), tad tam pat uzmanību nepievērsu. Ja cenšos atcerēties, tad trauksme visbiežāk parādījās, esot vilcienā un braucot uz darbu. Kā nonācu darbā trauksme mitējās. Drošības labad apskatīju informāciju internetā, kur lielākoties uzgāju informāciju par pareizu elpošanu, dienas ritma sabalansēšanu, sportošanu un visādi citādi par trauksmes uzveikšanu pašam saviem spēkiem. Tā arī darīju. Izbaudīju vasaru, atvaļinājumu, mīlošo cilvēku klātbūtni un sauli. Viss bija skaisti, mierīgi, un viss notika tieši tā, kā biju sapņojusi. Strādāju labā darbā, baudīju kultūru, dzīvoju kopā ar savu mīļoto līgavaini. Lēnām plānojām nākotni, bērnus un skaistu ģimenes dzīvi. Jutos laimīga!

Trauksme toreiz bija tik nemanāma, ka pat par trauksmi to saukt nevēlos. Taču tā mani nepameta, parādoties ik pa laikam, līdz pat oktobrim, un tikai tad trauksme sāka uzņemt apgriezienus. Sākās nepamatos, ilgstošs uztraukums (tā es to saucu), kaut patiesībā tā ir trauksme. Pēc sagrābstītās informācijas daudzos forumos sāku lietot Novapasit sīrupu, B vitamīnus un Nervostrong. Sāku iet uz sporta nodarbībām, apmeklēju baseinu un centos daudz staigāt. Labāk nepalika. Turpināju pašārstēšanos ar dabas zālēm, grāmatām un nelielu fizisko slodzi. Katru dienu sāku izjust diezgan apnīkošu trauksmi, kas mani emocionāli novājināja. Taču es nepadevos. Turpināju strādāt, mācīties un izgāju veselu kursu adatu terapijas. Palika arvien sliktāk. Katra diena bija pelēka. Man kļuva grūti koncentrēties, trauksme arvien pieņēmās spēkā. Sāka samazināties/ pazust apetīte, kļuva grūti priecāties un pēkšņi apjautu, ka jūtos depresīvi.

Tad mani sāka piemeklēt panikas lēkmes. Pirmo piedzīvoju veikalā-likās, ka tūlīt pat noģībšu vai sajukšu prātā. Un tad sākās ļaunais murgs. Trauksme bija spēcīga, lēkmes piemeklēja vairākas reizes nedēļā. Internetā izlasīju, ka nav jēgas vērsties pie ārstiem, jo tie tikai nozāļo, padara atkarīgu un jātiek galā pašam.

Tobrīd vēl biju apņēmības pilna. Skrēju pie gaišreģiem/dziedniekiem (sauciet kā gribat), un visi kā viens noplātīja plecus sakot, nekas- tas pāries un būs labi. Katru dienu palika sliktāk, līdz darbā mani piemeklēja kārtējā lēkme, kad man likās viss- tas nekad nebeigsies, es nekad no tā netikšu vaļā, es saslimšu, ar mani notiks kas nelāgs, dzīve ir beigusies, tas ir murgs..... Sapratu, ka man kļūst bail ieiet veikalā, bail palikt vienai un vispār – bail domāt, kas tik nevarētu atgadīties.

Līdz tam biju veikusi kā dažādas asins analīžu pārbaudes, tā magnētisko rezonansi, datortomogrāfijas un tā tālāk....

Tikai tad, kad jutu, ka patiešām esmu dziļā „bedrē”, no kuras jūtu, ka ārā netikšu aizskrēju pie psihiatra. Un te nu es kļūdījos, lasot visus dramatiskos komentārus internetā. Psihiatrs izrādījās jaukākais ārsts, pie kāda jebkad biju bijusi. Izrakstīja man AD. Un jā- es sāku tos lietot. Ticiet vai nē, bet trauksme rimās ar katru dienu, pēc divām nedēļām atkal varēju smieties, dziedāt un sākt justies laimīga. Nesaku, ka AD ir visu izmainījis, tas nav brīnumlīdzeklis, tas vienkārši mani nolika atpakaļ uz ceļa, lai es pati varētu turpināt strādāt ar sevi. Tas atjaunoja bioķīmisko sastāvu smadzenēs, kas bija trauksmi uzturējis. Šobrīd AD turpinu lietot, lai radīto efektu nostiprinātu. Turpinu sportot, lasīt, izklaidēties, strādāt un gatavoties kāzām. Trauksmīte nereti liek par sevi manīt, bet tas ir pavisam kas cits.

Ja vien es ātrāk būtu gājusi pie ārsta, ja vien mazāk ticētu daudziem nelāgajiem priekšstatiem par ārstiem, par to, ka visu var izdarīt bez zālēm. Ja es tam visam būtu turpinājusi ticēt visdrīzāk slīgtu dziļā depresijā.

Nebūt nesaku, ka visiem jālieto zāles. Bet ir gadījumi, kad tos vajag. Un katram trauksme izpaužas savā intensitātē. Man tā bija ļoti izteikta un kā ārsts teica- šādu bioķīmisku reakciju pašam atpakaļ atgriezt ir ļoti grūti, ilgi un tas var novest pie depresijas.

Šobrīd apmeklēju psihoterapeiti 2x mēnesī, lai vairāk saprastu savas sajūtas/izjūtas un pieredzi. Jūtos labi. Mācos sevi saprast, mācos kontrolēt savas emocijas un domas. 

Pāris ieteikumi, ko der atcerēties:

1)      Apmeklē ārstu, nebaidies no psihiatra

2)      Sports, sports, sports

3)      Daudzi forumi ir dziļi maldinoši

4)      AD nav tas pats, kas trankvilizatori. AD pieradumu nerada

5)      Ģimene ir lielākais atbalsts

6)      Visļaunākais murgs ir pārejošs

7)      Bībele var rast atbildes uz dažiem sarežģītiem jautājumiem

8)      Terapeits ir labs atbalsts un sarunu biedrs

Seminārs par veģetatīvo distoniju

Šo sestdien ir paredzēts seminārs "Veģetatīvā distonija", kuru rīko biedrība "Saules Zīmes", kuru domāju apmeklēt arī es :) Iespējams, kāds vēl no jums būtu ieinteresēts, noteikti vēl ir brīvas vietas. Satiksmies un apmainīsimies ar stāstiem :) Informācija - sauleszimes.lv

Obsessive thoughts/ uzmācīgas domas

Nesen mana draudzene palūdza, lai atrodu kādu informāciju par uzmācīgām domām. Viņai arī ir VD, un viņa uzskatīja, ka nelāgās domas varētu būt agrīna šizofrēnijas pazīme. Sakopoju informāciju, kas man likās interesanta un aizsūtīju viņai uz e-pastu cerībā ar faktiem nomierināt viņu un atgādināt, ka nelāgas, uzmācīgas domas ir viens no trauksmes simptomiem. Fragmentus no e-pasta ielikšu te un ceru, ka vēl kādam tas varētu palīdzēt :)

Sākumā man šķita, ka šīs domas varētu būt OCD (obsesīvi kompulsīvi traucējumi), tāpēc es sameklēju aprakstu (pēc Čārlza Lindena - trauksme ir OCD pamatā, tātad, tas ir tikai kārtējais no trauksmes blakusefektiem).

"Obsesīvi kompulsīvie traucējumi ir trauksmes traucējumi ar uzmācīgām domām, kas rada neērtumu, bažas, bailes un uztraukumu. Tajos indivīds veic atkārtotus uzvedības moduļus (apmātību un piespiedu uzvedību), lai mazinātu šo trauksmi. Obsesīvo kompulsīvo traucējumu simptomi izpaužas kā atkārtota un rūpīga roku mazgāšana, apkārtējās vides tīrīšana un kārtošana, atkārtota dažādu priekšmetu (piemēram, aiztaisītu durvju) pārbaudīšana, apsēstība ar seksuālām, vardarbīgām vai reliģiskām domām, izvairīšanās no atsevišķiem skaitļiem un, piemēram, kādas darbības noteiktu reižu izpildīšana pirms aiziešanas gulēt. Šie simptomi var izsaukt atsvešināšanos un bieži ir arī laiku nevajadzīgi patērējoši, tā darbību veicējam vairo emocionālu stresu un bēdas. Rīcībai, ko veic indivīds ar obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, no malas ir paranoiska un dažkārt arī psihotiska. Viņš gan spēj apzināties to, ka viņa rīcība ir iracionāla, tomēr tas neaptur to no šīs rīcības veikšanas. (NO VIKIPĒDIJAS) (šis gan nav neitrāli)"

"Tā ir sava veida neiroze, par to ir arī atsevišķs video Lindenam, kuru es centīšos Tev dabūt. Tā NAV garīga slimība vai garīgi traucējumi, kā tas bija rakstīts Vikipēdijā tajā daļā, kuru Tev neiekopēju. Galu galā, trauksmi un panikas lēkmes arī mēdz saukt par garīgiem traucējumiem, nu pie tās grupas var būt pieder :) Šis viss rodas no trauksmes, tāpat kā fobijas rodas no trauksmes." (Čārlza Lindena materiālos bija rakstīts arī tas, ka fobijas arī rodas trauksmes pamatā).

Un tiešām, arī VD bieži sauc par garīgu slimību, lai gan tā nemaz nav un daudziem šis nosaukums izraisa nelabumu, tāpēc vajadzētu atcerēties, ka trauksme ir nevis slimība, bet gan "traucējums", to es kaut kur lasīju un pilnībā tam piekrītu :) Parasti visas kaites ar kurām apmeklē psihoterapeitu vai psihiatru "met vienā katlā", lai gan trauksmi nekādā gadījumā nevar pielīdzināt, piemēram, garīgai atpalicībai vai šizofrēnijai.

"Obsesīvi kompulsīvus traucējumus raksturo uzmācīgas domas, kas izpaužas pacienta vēlmēm pretējā darbībā. Obsesīvas domas ir idejas, iedomas vai impulsi, kas atkal un atkal nāk prātā stereotipiskā veidā. Domas parasti ir mokošas, tomēr daži tās atzīst par paša radītām. Kompulsīvās darbības vai rituāli atkal un atkal stereotipiski atkārtojas; tas it kā pasargā no kāda objektīvi mazticama atgadījuma, kas biedē un, pēc pacienta domām, varētu kaitēt. Pacienti parasti izjūt trauksmi, paši atzīst, ka šādas darbības ir nevajadzīgas, neproduktīvas, un viņi atkārtoti mēģina tām pretoties." (šis, ja nemaldos ir no iaptieka.lv)

Tālāk:

"Tagad, meklējot par uzmācīgām domām (tā es varu noformulēt to, ko Tu man stāstīji), izdomāju meklēt ārzemju lapās, izrādās uzmācīgas domas = obsessive thoughts. Kaut kas līdzīgs tam, ko iepriekš rakstīju.
Pašā pirmajā lapā - obsessive thoughts - a common anxiety simptom (tas, ko mēs jau domājām - trauksmes blakne/simptoms)"

"Te neliels paskaidrojums angļu val. "Persistent and negative thoughts are one of the most common signs of an anxiety disorder. Anxiety makes it nearly impossible to stop focusing on things that you don't want to focus on. These thoughts are rarely positive, often related to either your fears or your emotions, and in many cases the existence of the thought causes further anxiety and often leads to more obsessions."

Šis Tev patiks:"Obsessive thoughts are the hallmark of obsessive compulsive disorder, but there are types of "obsessive" thoughts that are present in a variety of anxiety disorders that won't necessarily cause a diagnosis of OCD." Tātad, OCD Tev nav :)"


Tā nu mēs nonācām pie secinājuma, ka tikai uzmācīgas domas vienas pašas nav OCD pazīme. Pēdējā piebilde manā e-pastā:

"Neveicot plašāku izpēti (pagaidām), varam secināt, ka šīs domas ir pavisam normālas, trauksmes izraisītas, pat tad, ja trauksme uz to brīdi nav fiziski jūtama :) Tāpat kā par reibstošu galvu/sirds ritma paātrināšanos/drebēšanu mēs vairs nesatraucamies, jo zinām, ka tas viss ir no trauksmes, arī par šo nekādā gadījumā nevajadzētu satraukties, bet uztvert kā trauksmes kārtējo veidu, kā mēģināt mūs nobiedēt :)"

Tā, lūk!

P.S. Starp citu, šeit ir interesanti par zālēm (angļu valodā):  http://www.anxieties.com/152/med-intro#.Uxc224VFoap