Vēstule

Mana draudzene padalījās ar savu stāstu par to, kā AD ievērojami uzlaboja viņas dzīves kvalitāti - kā iedrošinājumu tiem, kas paļaujas uz stereotipiem. Labprāt gaidīšu arī jūsu stāstus, atklāsmes un padomus citiem.

Mans izaugsmes ceļš

Sākšu ar to, kāpēc esmu nolēmusi dalīties savā stāstā. Ne jau tāpēc, lai kādu nosodītu, mācītu dzīvot, vai pateiktu priekšā kā rīkoties. Gluži otrādi- lai liktu padomāt par daudzajiem aizspriedumiem, par informācijas trūkumu un atrastu savu izaugsmes ceļu. Ne visiem tas ir tik vienkārši- tik vienkārši atbrīvoties no trauksmes. Un man nebija, iespējams, tāpēc, ka sekoju daudziem aizspriedumiem.

Mana trauksme sāka parādīties 2013.gada vasaras nogalē. Tā bija īslaicīga, vāja un pilnīgi netraucējoša. Tā kā biju kaut ko dzirdējusi par veģetatīvo distoniju (VD), tad tam pat uzmanību nepievērsu. Ja cenšos atcerēties, tad trauksme visbiežāk parādījās, esot vilcienā un braucot uz darbu. Kā nonācu darbā trauksme mitējās. Drošības labad apskatīju informāciju internetā, kur lielākoties uzgāju informāciju par pareizu elpošanu, dienas ritma sabalansēšanu, sportošanu un visādi citādi par trauksmes uzveikšanu pašam saviem spēkiem. Tā arī darīju. Izbaudīju vasaru, atvaļinājumu, mīlošo cilvēku klātbūtni un sauli. Viss bija skaisti, mierīgi, un viss notika tieši tā, kā biju sapņojusi. Strādāju labā darbā, baudīju kultūru, dzīvoju kopā ar savu mīļoto līgavaini. Lēnām plānojām nākotni, bērnus un skaistu ģimenes dzīvi. Jutos laimīga!

Trauksme toreiz bija tik nemanāma, ka pat par trauksmi to saukt nevēlos. Taču tā mani nepameta, parādoties ik pa laikam, līdz pat oktobrim, un tikai tad trauksme sāka uzņemt apgriezienus. Sākās nepamatos, ilgstošs uztraukums (tā es to saucu), kaut patiesībā tā ir trauksme. Pēc sagrābstītās informācijas daudzos forumos sāku lietot Novapasit sīrupu, B vitamīnus un Nervostrong. Sāku iet uz sporta nodarbībām, apmeklēju baseinu un centos daudz staigāt. Labāk nepalika. Turpināju pašārstēšanos ar dabas zālēm, grāmatām un nelielu fizisko slodzi. Katru dienu sāku izjust diezgan apnīkošu trauksmi, kas mani emocionāli novājināja. Taču es nepadevos. Turpināju strādāt, mācīties un izgāju veselu kursu adatu terapijas. Palika arvien sliktāk. Katra diena bija pelēka. Man kļuva grūti koncentrēties, trauksme arvien pieņēmās spēkā. Sāka samazināties/ pazust apetīte, kļuva grūti priecāties un pēkšņi apjautu, ka jūtos depresīvi.

Tad mani sāka piemeklēt panikas lēkmes. Pirmo piedzīvoju veikalā-likās, ka tūlīt pat noģībšu vai sajukšu prātā. Un tad sākās ļaunais murgs. Trauksme bija spēcīga, lēkmes piemeklēja vairākas reizes nedēļā. Internetā izlasīju, ka nav jēgas vērsties pie ārstiem, jo tie tikai nozāļo, padara atkarīgu un jātiek galā pašam.

Tobrīd vēl biju apņēmības pilna. Skrēju pie gaišreģiem/dziedniekiem (sauciet kā gribat), un visi kā viens noplātīja plecus sakot, nekas- tas pāries un būs labi. Katru dienu palika sliktāk, līdz darbā mani piemeklēja kārtējā lēkme, kad man likās viss- tas nekad nebeigsies, es nekad no tā netikšu vaļā, es saslimšu, ar mani notiks kas nelāgs, dzīve ir beigusies, tas ir murgs..... Sapratu, ka man kļūst bail ieiet veikalā, bail palikt vienai un vispār – bail domāt, kas tik nevarētu atgadīties.

Līdz tam biju veikusi kā dažādas asins analīžu pārbaudes, tā magnētisko rezonansi, datortomogrāfijas un tā tālāk....

Tikai tad, kad jutu, ka patiešām esmu dziļā „bedrē”, no kuras jūtu, ka ārā netikšu aizskrēju pie psihiatra. Un te nu es kļūdījos, lasot visus dramatiskos komentārus internetā. Psihiatrs izrādījās jaukākais ārsts, pie kāda jebkad biju bijusi. Izrakstīja man AD. Un jā- es sāku tos lietot. Ticiet vai nē, bet trauksme rimās ar katru dienu, pēc divām nedēļām atkal varēju smieties, dziedāt un sākt justies laimīga. Nesaku, ka AD ir visu izmainījis, tas nav brīnumlīdzeklis, tas vienkārši mani nolika atpakaļ uz ceļa, lai es pati varētu turpināt strādāt ar sevi. Tas atjaunoja bioķīmisko sastāvu smadzenēs, kas bija trauksmi uzturējis. Šobrīd AD turpinu lietot, lai radīto efektu nostiprinātu. Turpinu sportot, lasīt, izklaidēties, strādāt un gatavoties kāzām. Trauksmīte nereti liek par sevi manīt, bet tas ir pavisam kas cits.

Ja vien es ātrāk būtu gājusi pie ārsta, ja vien mazāk ticētu daudziem nelāgajiem priekšstatiem par ārstiem, par to, ka visu var izdarīt bez zālēm. Ja es tam visam būtu turpinājusi ticēt visdrīzāk slīgtu dziļā depresijā.

Nebūt nesaku, ka visiem jālieto zāles. Bet ir gadījumi, kad tos vajag. Un katram trauksme izpaužas savā intensitātē. Man tā bija ļoti izteikta un kā ārsts teica- šādu bioķīmisku reakciju pašam atpakaļ atgriezt ir ļoti grūti, ilgi un tas var novest pie depresijas.

Šobrīd apmeklēju psihoterapeiti 2x mēnesī, lai vairāk saprastu savas sajūtas/izjūtas un pieredzi. Jūtos labi. Mācos sevi saprast, mācos kontrolēt savas emocijas un domas. 

Pāris ieteikumi, ko der atcerēties:

1)      Apmeklē ārstu, nebaidies no psihiatra

2)      Sports, sports, sports

3)      Daudzi forumi ir dziļi maldinoši

4)      AD nav tas pats, kas trankvilizatori. AD pieradumu nerada

5)      Ģimene ir lielākais atbalsts

6)      Visļaunākais murgs ir pārejošs

7)      Bībele var rast atbildes uz dažiem sarežģītiem jautājumiem

8)      Terapeits ir labs atbalsts un sarunu biedrs